skaistais miglucis

Mums Tukumā aizvakar bija migla. Bet vispār jau - visā Latvijā. Bet šī migla bija mūsu personīgā.
Foto - Surikāts.
Foto of Surikāts - suņuks.

Tērvete

Vakar izdomājām, ka šodien jābrauc uz Tērveti. Un aizbraucām arī.

Nu, patiesībā tieši braukšana bija tas piņķerīgākais, jo kā nekā - opis brauc pirmo reizi uz turieni. Un es tak neatceros, kā mans skolas autobus trešajā klasē brauca. Bet beigās mēs Dobeli atradām, un galu galā -arī pašus ''Sprīdīšus''.

Staigājām ilgi un dikti, un kad braucām prom, bija jau vakars (ap kādiem pieciem). Braucam, braucam, opis vēl omai paprasa, kā jābrauc, šī tikai - taisni, taisni! Un braucam taisni ar. Līdz saprotam, ka kaut kas laikam nav lāga. Nuja. Nav jau arī. Izrādās, mēs nenogriezāmies tur, kur vajadzēja nogriezties. Un strauji tuvojamies Jelgavai. (Pavisam uz otru pusi). Tā nu es ņēmu karti savās rokās, un beigu beigās, ar stundas līkumu, mēs tikām mājās. Noguruši. Bet priecīgi.

Atmiņas spēle manā izpildījumā.

Mēs visi esam bijuši mazi, un visiem briesmīgās audzinātājas bērnudārzos ir likušas spēlēt briesssmīgas atmiņas spēles. Jā, un ja tu izgāzies, tu dabūji lielu papildporciju biezpiena. Vai vismaz tev piedraudēja, ka tādu iedos.

Nu, varbūt es mazliet pārpīlēja. Kā saka 'nebāz kaķi vienā maisā'' vai kaut kā tamlīdzīgi. Varbūt

...un pienāca tā diena, kad man ar māsu nebij ko darīt. Tas bija tai tālajā augusta sākumā, un tad atlidoja debesu eņģeļi vai vismaz mušas, un sniedza ideju, lielu kā pupa, (gliemežvāku no Liepājas izskatā) un ūdenskrāsas. Un tad viņas (mušas) teica -

Jums būs veidot spēli! Jums būs krāsot gliemežvākus!
Jums būs aizvērties un klausīt!


Tā tapa lieliska atmiņas spēle, ar ko mocīt nabaga mazus bērnus. Bet tagad foto.

Gliemežvākus no vienas puses nokrāso vienā krāsā. Mums tā bija - sarkanā.