Zinu jau, ka visiem pie kājas tas, ko es te tūlīt rakstīšu, bet es tomēr solidarizēšos ar sevi un citiem mazblogu rakstītājiem, un pastāstīšu tai saujiņai cilvēku, kas šo lasa, visu, ko sadarīju.
Patiesībā jau es nemaz tik ilgi prom nebiju - aizvakar deviņos biju Valmierā, un šodien deviņos Rīgā. Bet tā dienu (teiksim, divas, kopā skaitot) bija diezgan interesanta(-as)
Pirmais vakars
Ar mašīnu no stacijas braucām uz māju meža vidū. Pirms kādiem simts gadiem (māja celta ap divdesmitajiem (~))
Tur bijusi tāda kā neliela saimniecība (nu ziniet, tas laiks, kad visi varēja atgūt savas pirmā kara zemes, vai kaut kā tā. Un vispār, iet prom no saimniekiem.)
Daudzas lietas par to liecina - piemēram, neizzūdošie kaimiņi ķirmji, meža skudras, kuru pūznis ir mājas sienās (pie pamatiem), šausmīgi
oldskūlīgs vērpjamais ratiņš, ar ''uzspiešanu'' veidoti musturi uz sienām, u.t.t., u.tjp.
Teritorijā atrodas klētiņa (tagad noliktava), šķūnis, mazmājiņa (netiek izmantota, jo mājā ievilkta elektrība, un ir pat pods(!) kuram ūdens nāk no akas caur sūkni) pati māja ar, laikam četrām telpām, pagrabiņš un mājiņa pie dīķa.
Pirmajā vakarā mēs ugunskurā cepām kartupeļus folijā, un maizi ar kāruma sieru, kā arī uzdzērām kvasu. Ar māsu gulējām teltī.
Otrā diena.
No rīta pamodos, bija apmācies. Pulkstens, izrādās, biija vienpadsmit.
Pusdienās ēdām superasus citronrīsus (kad dabūšu recepti,
obligāti ierakstīšu) ar dārzņiem. mmm.
Tad (ap sešiem) braucām uz Rencēniem nopirkt saldējumus (ko tūlīt arī apēst) maizi, kvasu, odu sveces... laikam viss. Nepiebildu, ka brokastīs bija mellenes ar pienu.
Pirms došanās mājās iebraucām pie tāda kā avotiņa. Šī avotiņa ūdens satur ļoti daudz dzelzs, kā rezultātā visi akmeņi, kas tā ceļā, ir brūngani. Paņēmu divus kā suvenīrus.
Vakarā devos makšķerēt (ak jā, iesākumā mēs uz veikalu izdomājām braukt tāpēc, ka man nebija ēsmas (t.i. - baltmaizes)) izdevās izvilkt mega karūsu, kuru tūlīt ielaidu atpakaļ. Vairāk neveicās.
Vakariņās bija oglēs uzsildīti katupeļi, cepta batāte, vakariņu rīsi, maize ar kremiņu. Vislabāk viņa garšoja tad kad bija kārtīgi apkraukšķināta liesmās. (jā, vēl pa dienu mamma kopā ar mums izmēģināja jaunu kriju.)
Devāmies gulēt vēlu. Teltī bija
ideāla temperatūra, manuprāt.
Ir arī stāsts par manu eglīti-priedīti, bet to citā rakstā.
Trešā diena.
pamodos astoņos. tad aizgāju mājās, un nogulēju līdz ~desmitiem. Šo to padarījām (ja kas, kaķi visu laiku vadājām pa āru, vai arī vienkārši piesējām siksniņu pie koka, lai staigā (siksniņai pielikām pagarinājumu))
Ap diviem braucām uz Valmieru. Sešos vilciens.
Kad iebraucu Rīgā, sapratu, ka esmu galīgi netīra, un arī asiņaina, jo kaķis pa dienu gandrīz pakārās (jo ielāca bedrē, bet siksniņa nebija pietiekoši gara, un viņam nesanāca piezemēties, kā iecerēts) Tad nu iegrimu zemē un rakos uz mājām pa ūdens vadu. Vairs nerakstīšu, jo esmu sevī atklājusi ekstrasensoriālas spējas - es jūtu, kad tuvojas pērkons/lietus. Nopietni. Pazeminās spiediens, līdz ar to man ir tāda sajūta, ka galva plīst pušu. Es jums saku, šonakt vai nu Rīgā, vai kaut kur tuvumā līs. Pieminiet manus vārdus. brr
Surikāts.
